Varu teikt, ka esmu cilvēks, kurš vienmēr dzīvojis pēc plāna. Excel tabulas, mērķu saraksti, piezīmes telefonā — viss pa plauktiņiem. Pat nedēļas nogales atpūta bija ieplānota divas nedēļas uz priekšu. Tas, iespējams, skan garlaicīgi, bet man tā bija drošība. Kad apkārt viss mainās, es vismaz zinu, ko darīšu rīt no rīta. Varbūt tāpēc mana draudzene vienmēr smējās, ka es pat veiksmi mēģinu noorganizēt. Un tad pienāca pagājušā ziema — tā, kas visus plānus apgrieza kājām gaisā.
Viss sākās ar to, ka es pametu darbu. Nevis tāpēc, ka gribēju, bet tāpēc, ka uzņēmums pārcēlās uz citu valsti un man piedāvāja vai nu pārcelties, vai atvadīties. Es izvēlējos palikt Latvijā. Tobrīd man likās, ka esmu pieņēmis apzinātu lēmumu, bet patiesībā es vienkārši baidījos no pārmaiņām. Paliku bez ienākumiem, ar īri Rīgā un milzīgu tukšumu dienasgrāmatā. Pirmās divas nedēļas es intensīvi sūtīju CV un saņēmu atteikumus. Trešajā nedēļā es pārstāju skaitīt dienas un sāku skatīties griestus. Tie griesti bija balti un bez vainas, gluži kā mana dzīve pirms tam.
Tieši tajā laikā es reiz vakarā sēdēju ar klēpjdatoru virtuvē, mēģinot atrast kādu attālinātu projektu. Draugs uzmeta man saiti uz vienu spēļu platformu. "Pamēģini, vismaz izklaidēsies," viņš teica. Es vienmēr biju domājis, ka azartspēles nav manai kārtīgajai dabai. Bet tajā brīdī man vairs nebija spēka pretoties pat nelielam piedzīvojumam. Es reģistrējos, un ieraudzīju tur kaut ko pazīstamu no reklāmām — vavada casino bonus code. Nekad nebiju to lietojis, bet kopš tās dienas tas palika manā telefonā kā maza piezīme.
Sāku ar pavisam nelielu summu. Desmit eiro, ne vairāk. Man šķita, ka tas ir kā biļete uz kino — samaksā par iespēju mirkli dzīvot citā pasaulē. Es izvēlējos spēļu automātu, kurš man likās smieklīgs, ar augļiem un zvanveida simboliem. Neko negaidīju, tikai griezu un griezu. Pēc kādām divām stundām mans bilance pieauga līdz kaut kādiem četrdesmit eiro. Es, protams, priecājos kā bērns, un tas bija pirmais pārsteigums — es vispār negaidīju, ka varu just tādu azartu bez stresa. Parasti es visu pārvērtu sacensībā, bet te manī pamodās tāds kā mierīgs pētnieks. Es vienkārši vēroju, kā skaitļi mainās, kā ritenis griežas, kā dažreiz uzrodas tāda neloģiska veiksme, kurai nevar atrast skaidrojumu.
Drīz vien es sapratu, ka man nav nepieciešams laimēt miljonu, lai justos labi. Man vajadzēja just, ka es kaut ko kontrolēju, kaut ko izvēlos, ka mana diena nav tikai bezmērķīga plūšana no rīta līdz vakaram. Un atkal palīdzēja tas pats vavada casino bonus code, ko es atradu sevī. Bet tas izklausās pēc reklāmas, ja runā tā skaļi. Patiesībā es to uztvēru kā nelielu pogu, kas atver durvis uz pieaugušo rotaļu laukumu. Es sāku spēlēt tikai tad, kad biju skaidri ieplānojis laiku. Piemēram, piektdienas vakaros pēc sešiem. Iznāca, ka man atkal ir plāns. Bet šoreiz plāns, kurā nenoteicu, cik laimēšu, bet cik esmu gatavs atvēlēt izklaidei. Un tas mainīja visu.
Pagāja kādi trīs mēneši. Es atrodu darbu? Nē, es atrodu nevis darbu, bet hobiju, kas sāka nest ienākumus — sāku rakstīt mārketinga tekstus maziem uzņēmumiem. Tas nav saistīts ar kazino, bet tajā ir viena kopīga iezīme: abos gadījumos tu nevari pilnībā kontrolēt rezultātu. Tu vari uzrakstīt labu tekstu, bet klients to noraidīs. Tu vari nospiest pareizo kombināciju, bet automāts iespējamo uzvaru parādīs citā vietā. Es mācījos neuztvert to kā personisku sakāvi.
Visjocīgākais notika aprīlī. Man bija jāsamaksā rēķins par dzīvokli, un man pietrūka apmēram astoņdesmit eiro. Stress atgriezās. Es mēģināju izdomāt, ko darīt, un pēkšņi atcerējos, ka manā spēļu kontā vēl bija kādi piecdesmit eiro no iepriekšējās nedēļas. Sapratu — tas nav domāts rēķiniem. Bet tajā vakarā es uz sevi paskatījos citādi. Es sev teicu: ja tu tagad spēlēsi, lai segtu zaudējumu, tu būsi tas pats vecais kontrolieris, kurš tic, ka var izspiest dzīvību no nejaušības. Tā vietā es aizgāju gulēt. Nākamajā rītā atnāca paziņojums no kāda ārzemju klienta, kuram biju rakstījis priekšlikumu mēnesi iepriekš. Viņš gribēja maksāt avansu par lielu projektu. Rēķinu es samaksāju, un manī kaut kas atslāba.
Tā nu es beigās sapratu, kāpēc man patīk šī nodarbe. Nevis tāpēc, ka es bieži laimēju. Patiesībā diezgan reti, un parasti tās ir nelielas summas. Reizēm ir labas dienas, kad jūti, ka tev iet secen citiem, un reizēm tu beidz sesiju ar tukšu kabatu. Bet es vairs neuztveru to kā neveiksmi. Tā ir kā saruna ar dzīvi par to, ka tu nevari visu noplānot. Un tas ir labi. Jo tieši tur, kur beidzas mans plāns, sākas pārsteigums.
Šodien es joprojām reizēm ieslēdzu savu iecienīto spēli un atceros, kā februārī viens mazs bonusa kods lika man smaidīt vai bezcerīgajā dienā. Nav jau svarīgi, vai tā bija veiksme vai sakritība. Esmu tam pateicīgs, ka manī beidza bailes no tukšām dienām. Tagad, ja man garlaicīgi, es neatveru ledusskapi, bet paskatos, kāda šodien ir veiksme. Dažreiz tā ir dzeltens aplis, dažreiz akmens, dažreiz tā ir ideja, kas atnes naudu nākamajā rītā. Galvenais — man beidzot nav kauna, ka es spēlēju. Man nav kauna ne no laimestiem, ne no zaudējumiem. Tā ir mana mazā spēle, mana mācība, ka dzīve nav tikai pareizi aizpildītas rūtiņas.
Un, ja kāds jautā, kā es sāku, es saku: vienkārši sameklēju vavada casino bonus code. Bet tas nav noslēpums. Noslēpums ir tas, ka es pārtraucu ticēt, ka man vienmēr jāzina, kā viss beigsies. Es atļāvos nezināt. Un tieši tajā neziņā es beidzot satiku sevi — mierīgu, zinātkāru un gatavu pieņemt jebkuru iznākumu.
